Jau sen pirms partijas nākšanas pie varas, nacionālsociālisma teorētiķi apradīja rases lielo nozīmi un sludināja nepieciešamību ievērot rases tīrību. Alfreds Rosenbergs savā grāmatā . 20. gadusimteņa mīts paver interesantu ieskatu cilvēces senatnē, jo sevišķu vērību veltīdams Eiropas kultūras šūpulim - Sengrieķijai un Romai, pierādīdams, ka turienes lielie sasniegumi zinātnē un mākslā ir ziemeļu rases nopelns un izceldams Priekšāzijas Sīrijas rasu postošo ietekmi , kas pārvēlās pāri mūsu kontinentam līdz ar antīkās pasaules sabrukumu. Valters Darrē sarakstījis plašāku darbu: „Zemniecība kā ziemeļu rases dzīvības avots". Papildinot Rosenberga pētījumus, Darrē norāda, ka senās valstiskās organizācijas Grieķijā un Romā bija zemnieku sabiedrības, kas palika stipras, kamēr zemniekam bija viņa brīvības pamats - zeme. Priekšāzijas rases nepazīst mīlestību uz zemi, viņu iegūšanas veids ir klaiņošana un laupīšana. Pie tam „lepnie tuksneša jātnieki" nebūt nav labi karotāji, kādi mēdz būt zemnieki - tie ir gļēvi un bailīgi. Priekšāzijas rases var tikai noēst, notērēt. Tās - radītas parazītu dzīvei. Ļoti interesantas paralēles rodas, salīdzinot Mazāzijas austrumnieku paradumus ar boļševiku un žīdu praksi. Kā vieni, tā otri noslepkavo vīrus, kas krituši viņu rokās, nolaupa to mantu, aizved sievas un bērnus. .Nomads nekad nesaudzē savu pretinieku, izņemot retos gadījumos, kad grib to izlietot par vergu. Tādēļ arī nomadi visā pasaulē ir zvēriski nežēlīgi un visas viņu pārējās īpašības raksturo laupīšana. Viņi zog kā žagatas." („Bauerntum", 4. izd., 313. lapp.). Citā vielā (61. lpp.) Darrē izceļ nomadisko zemkopības veidu - nogānīšanu. „ Tāpēc nomadiem vienmēr ir tikai kustams īpašums. Nekustams īpašums ... viņa jēdzienu pasaulei paliek svešs," jo, noganījis zāli vienā vietā, nomads pārceļo uz citurieni. Nav šaubu, ka arī boļševiku kolhozu sistēma radusies nomadiskās domāšanas rezultātā. Ja turpretim ziemeļu rases kolonisti kaut kur, piem. . Amerikā, sāk nodarboties ar plašu lopkopību - ganīšanu, tad tie tomēr visā saimniecības, iekārtā uzglabā uzskatāmā veidā savu ziemeļnieku zemnieku psiholoģiju.
 

Te Ādolfs Hitlers aizrāda uz kādu parādību, ko apstiprina kā biologu pētījumi, tā tautas novērojumi. Jaukteņi parasti ir ar neizlīdzinātu, nevienādu raksturu, pretējās rāšu īpatnības sašķeļ viņu būtību, tādēļ tie kļūst nelaimīgi sava dzīvē. Arī jaukto laulību partneriem parasti trūkst īstas saskaņas. Bet visnelaimīgāk ir, ja ar jauktu laulību tautas asinīs ienes ne tikai svešas tautas, bet svešas un mazvērtīgākas rases īpašības. Sacītais sevišķi attiecas uz sajaukšanos ar žīdiem. Žīdi kā parazīti mēdz piemēroties katrai tautai, kuras vidū tie dzīvo, pa daļai pieņemot viņas valodu un pat uzdodoties par šīs tautas piederīgiem. Tā, agrāk bija pazīstami „vācu žīdi", „krievu žīdi", „angļu žīdi", . franču žīdi" utt. Žīdi mēdza radoties ar savām saimnieku tautām, ar patiku izdodot to vīriem savas meitas par sievām (sal. Staļina laulību), bet paši savā vidū uz visstingrāko ievērojot rases tīrību, pateicoties kurai žīdi gadu tūkstošiem cauri uzglabājuši savas dzīvības resp. postīšanas spējas. Zīdu asiņu .iešmugulēšana" bija Ciānas gudro nolemta plānveidīga akcija, lai caur to nolīdzinātu ceļu žīdu tautas mērķiem un sagrautu āriešu tautu pretestības spējas.
 

Ādolfs Hitlers šādi raksturoja pasaules stāvokli pēc pirmā pasaules kara („Mein Kampf", 723. lpp.): . Viņš (žīds) tagadējās Eiropas valstis jau redz kā pasīvus ieročus savās rokās. Šī pakļaušana notiek vai nu apkārtceļā, caur tā saukto rietumu demokrātiju, vai tiešas valdīšanas formā caur krievu boļševismu. Bet nevien veco pasauli viņš ir sapinis savos tīklos; arī jaunai draud tas pats liktenis. Zīdiem pakļauti Amerikas Savienoto Valstu biržas spēki. Ar katru gadu vairāk viņi kļūst par visu simts divdesmit miljonu lielās tautas darbaspēka kontrolieriem ... Jau žīdu vadoņi redz tuvojamies savas testamentiriskās devīzes - par lielo tautu ēšanu - piepildīšanos." Vācu nacionālistiem bija ari pēdējais laiks sacelties pret žīdu kundzību. Jau ķeizariskās Vācijas laikā bija iesākusies ne tikai žīdu asiņu iepludināšana vācu tautas asinīs, bet arī brīvo profesiju un līdz ar to sabiedriskās darbības sfēras, rakstniecības un mākslas un līdz ar to tautas dvēseles, preses un kritikas un līdz ar to sabiedriskās domas, banku un rūpniecības un līdz ar to tautas saimniecisko cietokšņu sagrābšana no žīdiem. Žīdi neprata būt pateicīgi par viņiem parādīto viesmīlību, bet visiem līdzekļiem pūlējās panākt Vācijas sakāvi un ķeizara gāšanu, jo troņus un altārus žīdi un brīvmūrnieki jau kopš franču revolūcijas laikiem uzskatīja par savas varas nepatīkamākajiem šķēršļiem.
 

Pēc novembra revolūcijas Vācijā žīdu vara tad arī sasniedza orģiju kalngalus. Lai gan žīdu iedzīvotāju samērs visā valstī nepārsniedza 1 proc, advokātu vien Berlīnē bija 70 %. žīdu, žīdu ārstu daudzums slimo kasēs svārstījās starp 60 un 90 % lielbankas gandrīz visas atradās žīdu rokās, tāpat lielāko pilsētu prese. Mākslas un mūzikas kritika izvērtās par īstu žīdu monopolu. Protams, ka šie . kritiķi nekautrīgi slavēja katru aktieri un filmu režisoru žīdu, kaut to sasniegumi arī būtu bijuši visminimālākie. Sevišķi negatīvu ietekmi uz tautas garu atstāja žīdu propagandētā un protežētā māksla pēc sava satura.. No tās tika rūpīgi izņemta ārā katra morāliskā mēraukla, mīla tika padarīta par kailu seksualitāti, darba un pienākuma apziņa tika izdzīta trimdā, nacionālie ideāli noniecināti un novazāti. Palika pāri tikai baudas un materiālisma slavināšana. Visu to žīdi veica nolūkā mazināt vācu tautas pretestības spējas un arvien pilnīgāk pakļaut to savai varai.

Reichsministrs Dr. Gebelss 1933. g. partijas dienās Nirnbergā savā runā minēja dažus izcilus žīdu bezkaunības piemērus. Gumbels nosauca pasaules kara upurus par .kritušiem negoda laukā", bet žīds Lesings salīdzināja tautas varoni Hindenburgu ar masu slepkavu Haarmannu. Tollers apzīmēja varonību par .dumjāko no ideāliem". Savā vecās derības tradīciju ietekmētajā naidā pret āriešiem, žīdu publicisti centās pie katras izdevības nolamāt vācu tautu visnekautrīgākajiem vārdiem, starp kuriem .mūžīgie bosi, avīžu lasītāji un operešu varoņi ir vēl tie nevainīgākie.